Foto: Jago Karoca

Guntars Gritāns: “Parasti kosmoss saliek visu tā, kā vajag.”

Ar flautistu, gidu, mūzikas un mākslas pētnieku un pedagogu, kā arī savu nu jau izbijušo kolēģi Guntaru Gritānu tiekamies pie kūkas gabaliņa un kafijas tases Ķekavas Mūzikas skolas skolotāju istabā. Ir saulaina septembra pēcpusdiena. Ik pa laikam sarunas pavediens pārtrūkst, kādam kolēģim ienākot telpā un žēli uzrunājot Guntaru: “Tu tiešām mūs pamet?” Uz to Guntars atbild ar aicinājumu pacienāties ar sagādātajiem gardumiem. Šodien, pēc 25 nostrādātiem gadiem flautas pasniedzēja amatā, ir viņa pēdējā darba diena ne tikai Ķekavas Mūzikas skolā, bet arī kopumā. Vismaz pagaidām. Tagad izvēlēts iet citu profesionālo ceļu. Guntaram tādi ir vairāki.

Baiba Santa Vanaga: Kā Tu nonāci pie mūzikas – kad tas viss sākās?

Guntars Gritāns: Mūziku es gribēju ļoti, bet ģimene man neļāva – vecāki dzīvoja tādos stereotipos: “Ja ar matemātiku tev iet tik grūti, tad tev vispār nekas dzīvē nesanāks.” Māsa gāja mūzikas skolā, bet uz turieni mani aizveda klasesbiedrene, kurai tur strādāja tētis. Ģimenei es pateicu tad, kad jau biju uzņemts. Tas bija diezgan vēlu – sestajā klasē. 

B.S.V.: Tas nozīmē, ka trijos gados pabeidzi mūzikas skolu.

G.G.: Jā, trijos, četros gados. Un tad aizgāju uz mūzikas vidusskolu.

B.S.V.: Un tad kāds bija ceļš pie mākslas?

G.G.: Man bija interese iziet kādus kursus – tas jau bija garš ceļš, kad mācījos itāļu valodu, kad sākās gidu lietas. Tad man sāka interesēt, kā labāk, aizraujošāk pastāstīt par mākslu. Izdomāju – iešu sagatavošanas kursos Mākslas akadēmijā. Priekš sevis. Tur ir baigais māksla vēstures “koncentrāts” no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Un tad, kad kursi gāja uz beigām, pasniedzējs teica, ka man ir jāmēģina stāties. Tā es iestājos mākslas zinātniekos.

B.S.V.: Kurš pasniedzējs tas bija?

G.G.: Raimonds Kalējs, mākslas vēstures pasniedzējs. Ļoti foršs pasniedzējs. Tagad esam arī kolēģi Rīgas Dizaina Mākslas vidusskolā. 

B.S.V.: Bet vai jau no pašas bērnības juti, ka tev ejams radošais ceļš?

G.G.: Nē. Būsim godīgi – es nāku no ļoti vienkāršas latgaliešu ģimenes. Man ir mīļa ģimene, man ir mīļi radi, bet tur nerunā par izlasītām grāmatām vai noklausītiem koncertiem. Vismaz tad, kad biju mazs, Toties braucu pie vecvecākiem katru vasaru: strādā siena vālā, ravē dobes. Labi, ja tā dziļāk rok, tad tēva vecmamma ir cēlusies no poļu muižniekiem, un ja mēs ticam gēniem, tad varbūt tas nāk no turienes (smejas). Bet visādi citādi – es esmu tas, ko sauc par self-made man*. 

B.S.V.: Bet tas jau ir brīnišķīgi, kad zini, ka viss, ko esi sasniedzis, ir no sevis nācis. Tomēr kaut kādu vērtību jau ģimene iedod – darba tikumu, piemēram. 

G.G.: Ģimenē ir tā: pie vismazākās problēmas viņi visi saskries, lai man palīdzētu, Tas ir tas latgaliskais kods.  Jā, mēs visi (māsa un brālis) esam pabeiguši skolas, ieguvuši maģistra grādus. Attiecīgi, māsa un brālis savus bērnus jau tagad virza citur – piemēram, brāļa meita mācās Amerikā. Bet mēs nerunājam par tādam lietām – mūziku, mākslu ar vecākiem, toties muzicēju kopā ar brāli grupā Jumis. Arī māsa un viņas meita ir muzikālas.  Tāpēc, runājot par saviem vecākiem, viņi ir vienkārši cilvēki, kas mums visu deva.  Un no viņiem  nevar prasīt ko vairāk – viņi mūs mīl, viņi mums visu ir devuši. Piemēram, kad iestājos Mūzikas akadēmijā  – es iestājos par maksu. Un tolaik summas bija astronomiskas – tas bija 1993.gads un tie bija 500 lati, kad alga bija 40. Un ko izdarīja mans tētis – viņš savā darbā paņēma algu pusgadu uz priekšu un pēc tam strādāja par velti. Un visa tā nauda aizgāja manām studijām. Varbūt, piemēram, tāds absolūti inteliģentās ģimenes modelis teiktu, ka “tas īsti nav tāds variants, tev pašam tas ir jārisina un mēs to nedarīsim!”

B.S.V.: Man šķiet, ka tas tieši ir svarīgākais – ka vecāki atbalsta tavas idejas un rīcības. 

G.G.: Jā, noteikti. Pēc tam, protams, mani atbrīvoja no studiju maksas, bet toreiz tas bija tāds “būt vai nebūt”. 

B.S.V.: Un tieši flauta..

G.G.: Tas bija ļoti vienkārši – tur nostrādāja ļoti spēcīgs māsas faktors. Māsa spēlēja akordeonu, bet viņa teica, ka puisim jāspēlē kādi pūšamie, piemēram, flauta. Neko es nebiju redzējis, nekā. 

B.S.V.: Bet vai tu uzreiz juti savu identitāti ar instrumentu? Ir mūziķi, kas vēlāk sajūt citu un iepriekšējo instrumentu nomaina, bet tu tomēr esi uzticīgs flautai.

G.G.: Zini, man ar flautu ir tā.. Tas ir mans instruments, bet tā ir tāda kā laulība, kurā valda milzīga cieņa, bet šādās laulībās par mīlestību nerunā. Kad reinkarnēšos, es nekad dzīvē vairs nebūšu flautists. Būšu vai nu operdziedātājs, vai būšu pianists, vai būšu čellists. Viens piemērs – man ļoti patīk spēlēt flautu un vingrināties, uzstāties koncertos, bet es praktiski nekad neklausos flautistus, flautas repertuāru. Esmu pienēmis, ka flauta ir mans šīs reinkarnācijas instruments. Bet nākošajā dzīvē vairs negribu būt flautists.

B.S.V.: Tad uzskati, ka šis ceļš tev ir ko mācījis, un ja tu būtu izvēlējies citu instrumentu, tas būtu krietni citādāks.

G.G.: Ja runājam no citas puses – kas pūšaminstrumentiem ir par literatūru? Flauta ir vienīgais instruments, kur tu vari runāt par kādiem 200 gadiem, kuros ir veidojies repertuārs. Ko var pateikt fagotists – viņš savu repertuāru var izspēlēt divās nedēļās. Īpaši, ja vēl nespēlē orķestrī – tad viss. Tāpēc mums, flautistiem, kopumā ir paveicies. Kā jau teicu – man ar flautu ir tāda kā cieņpilna laulība, bet tā noteikti nav mīlestība no pirmā acu skatiena. Tā nav kaislīga mīlestība. Tomēr viens bez otra nevaram. 

B.S.V.: Pieradums?

G.G.: Arī, arī. (smejas)

B.S.V.: Un tagad esam nonākuši pie sarunas centrālā momenta – pedagoģijas. 

G.G.: Man patīk un es zinu, ka man ļoti padodas – bez kautrības. Bet mana pedagoģija ir uzplaukusi tieši Rīgas Dizaina Mākslas vidusskolā. Audzēkņi man saka, ka viņi nāktu mācīties arī vasarā. Vai “žņaudz” un sauc par mīļāko skolotāju. Un tie ir sešpadsmit, septiņpadsmitgadīgi audzēkņi – jaunieši trakojošiem hormoniem. Atmiņas ir labas, bet pa šiem 25 gadiem pedagoģijā secinājums ir tāds: bērni nav mana mērķauditorija. Mana mērķauditorija ir fiziski pieaudzis cilvēks, bet ar maza bērna dvēselīti. Tas ir mans. Un tāpēc saprotu, kāpēc mākslas vidusskolā man viss sanāk. Droši vien sanāktu arī mūzikas vidusskolā – tur, kur ir konkursi, mērķi, idejas. Bet kad audzēknis atnāk pie manis ar lellīti, kas būtībā ir normāli! – man tās ir zobu sāpes. Es saku godīgi – man nepatīk mazi bērni. Tu pat vari neņemt to laukā no teksta! Es jūtu vislielāko cieņu pret tiem saviem audzēkņiem, kas man ir devuši gandarījumu un prieku. Iespējams, daudziem esmu arī kaut ko sabeidzis. Bet jā – tas nav man. Es vienkārši to vecumu nesaprotu. 

B.S.V.: Tas ir normāli – ir bērnu, jauniešu, pieaugušo, tāpat – speciālie pedagogi. Es, pretēji tev, jūtos produktīvāk, strādājot ar bērniem. 

G.G.: Strādājot vidusskolā, es pat fiziski jūtos jaunāks. Ejot pa skolas koridoru, četri audzēkņi pasaka: “Šis apģērbs jums labi piestāv!”, “Jūs esat forši saģērbies!”, “Šī jums ir laba krāsa.” Un viņiem uz to ir milzīgs talants! Viņi redz. Un man, toties, ir ļoti patīkami!

B.S.V.: Un kuras ir tavas krāsas? 

G.G.: Zila, zaļa, pelēka. Pats es esmu, tā teikt, “aukstā vasariņa”, man ar sarkanajiem toņiem jābūt uzmanīgam.

B.S.V.: Sarkanā kreklā es tevi noteikti neesmu redzējusi.

G.G.: Man tā īsti neder.

B.S.V.: Bet droši vien arī mājas vidē tu seko līdzi tam, kā krāsas ietekmē noskaņu un atmosfēru.

G.G.: Manās mājās ir ļoti, ļoti, ļoti daudz grāmatu, ļoti daudz gleznu. Un man mājās vajag diezgan antīku, senu vidi. 

B.S.V.: Tad jūties kā aristokrāts? 

G.G.: Jā! Man ir rokoko krēsls, man ir lampas, man ir krāsas. Esmu pedantisks vīrietis – manās mājās ir absolūta lietu kārtība. Grāmatām jābūt pēc muguriņām. Pat mans kaķis – Frīda vārdā – ir iedresēts, kā mājās jāuzvedas..

B.S.V.: Bet atgriežoties pie pedagoģijas..

G.G.: Atgriežoties pie pedagoģijas – nekur nav ideāli. Arī šeit (Rīgas Dizaina Mākslas vidusskolā – aut.piez.) es redzu, piemēram, kaut kādas mammas, kas nav sakārtojušas savu dzīvi un caur savu bērnu cenšas pazemot pedagogu, bet pasaule ir tā iekārtota. Pasaule nevar pastāvēt un attīstīties, ja tajā nav problēmu. 

B.S.V.: Tu iemācies pieņemt un sadzīvot?

G.G.: Nē, ar pieņemšanu man ir ļoti grūti. Man ir šausmīgi grūti arī ar piedošanu, tāpēc pēdējos gadus esmu izvēlējies: ja šo problēmu nevar atrisināt, cilvēkus, kas man traucē un ar kuriem nevaru sadzīvot, es izslēdzu no savas dzīves. Ļoti vienkārši. Mēs pārstājam komunicēt. Un man paliek labi. Ja es neprotu to atrisināt vai izrunāt, es vienkārši izslēdzu. Un viss.  Īpaši šajā laikā. Bet es ticu karmai, tāpēc uzmanos – ticu, ka tas man var sabojāt nākamo dzīvi.

B.S.V.: Starp citu – kā tev gāja, strādājot attālināti?

G.G.: Gāja grūti. Ja ar dizaina skolu vēl tiku galā, ar mūziku gāja grūti. Es sapratu, cik tas ir neprofesionāli un nevarīgi – šādi strādāt. Principā, nedomāju, ka esmu tik svarīgs, ka manis dēļ Visums uzsūtīja pasaulei vīrusu, lai es pieņemtu lēmumu, bet Covid-19 izraisītā krīze bija pēdējais piliens, lai saprastu, ka vairs nestrādāšu par pedagogu mūzikas skolā. Vidusskola ir pilnīgi mans. Visiem audzēkņiem vēlēju – tie jau ir pieauguši vīrieši un sievietes –, lai viņi aug un kļūst profesionāli, bet lai nezaudē savu bērna dvēselīti. Lasot lekcijas, biju pārsteigts, kāpēc visi teju histēriski protestē, ka pārāk ātri pārslēdzu prezentācijas slaidus. Un tad es ievēroju – viņi zīmē visu, ko stāstu. Piemēram, stāstu par Ehnatonu, un tad redzu, kā kāds audzēknis to ir uzzīmējis.. Es vispār esmu vērsts uz talantu. Man bija fantastiska solfedžo skolotāja, bet viņa bija alkoholiķe. Taču mēs viņai visu piedevām, jo mēs izgājām caur viņas rokām un visu varējām. Mēs arī zinājām, ka viņa divas nedēļas būs aizdzērusies. Un tajos laikos tas bija normāli, neviens tādus kā viņa neatlaida no darba, jo zināja, ka rezultāts pēc tam būs, kad viņi beigs dzert. Un tad trīs nedēļas viņa atkal bija. Un tad četras atkal dzēra. 

B.S.V.: Bet vai, tavuprāt, talants ir svarīgāks par darba spējām?

G.G.: Jā. Manuprāt, Čaikovskis šeit ir kļūdījies – ģēnijs nav 99 procenti darba un viens procents talanta. Ģēnijs ir simts procenti talanta un simts procenti darba. Netalants vienmēr kaut kur izlien. Stereotips parasti ir tāds, ka “viņš ir talantīgs, bet sliņķis”. Es toties zinu daudzus cilvēkus, kas ir gan talantīgi, gan ļoti čakli. Un tad jau notiek tie lielie brīnumi. Piemēram, uzskatu, ka Elīna Garanča ir ļoti talantīga un čakla. Tieši tāpēc viņa ir Elīna Garanča. 

B.S.V.: Kāds bija tas domu process, kad saprati: “Es eju prom, man ir cits laiks pienācis”?

G.G.: Liels avantūrists es neesmu. Principā, tie, kas riskē – nogriež kā ar nazi – viņiem es nepiederu. Es tāds neesmu. Esmu mazliet bailīgāks – nav vairs 18 gadi un tā. Tad, kad es skaidri zināju, ka man piedāvā šo otro variantu, un tikai tad, kad man oficiāli piezvanīja un pateica, ka viss ir spēkā… Kamēr man nav skaidrības, zvanu un parakstu, es nevaru izdarīt tā, kā izdarīju šoreiz.  Savukārt reizēm nostrādā kosmoss – kad tu atstāj tukšu vietu, tev atnāk kaut kas vietā. Ezotērikas grāmatu manās mājās ir aptuveni četri plaukti. 

B.S.V.: Tu ieminējies, ka vairs neesi tik jauns. Bet nekad nepateiktu, cik gadu tev ir patiesībā. Kāds ir tavs jaunības noslēpums?

G.G.: 48 man ir!  Klausies, šī ir ļoti laba intervija! (smejas) Kāds ir mans jaunības noslēpums – tēva mammas pusē ir ļoti labi gēni, to esmu pamanījis. Bet tas viss ir diskutabli. Otrkārt – esmu vīrietis, kas kosmētikā tērē ļoti daudz. Un man ir ļoti svarīgi izskatīties labi. Īpaši šobrīd, strādājot ar jauniešiem. Ir arī cita nianse – histēriskas bailes novecot, kas īpaši raksturīgas vīriešiem. Par to ir jādomā, tā ir mana problēma, atzīstu. Man ir jāpieņem, ka vecums nāk. Pasē jāieskatās un tā… Bet vienā brīdī viss saslēdzas. Jā, es lasu modes žurnālus, pērku modes žurnālus. Man patīk. Kauns atzīties, bet es bieži spēlēju gammas un fonā man ir kāds modes kanāls. 

B.S.V.: Cik daudz laika tu pavadi spēlējot un trenējoties?

G.G.: Šobrīd esmu labākajā formā, goda vārds! Kad tuvojas kādi projekti, tad tas aizvelkas līdz aptuveni trim stundām. Kad nav – stundu. Es vienmēr spēlēju priekšā saviem audzēkņiem. Savukārt pēc darba mūzikas skolā ir ļoti svarīgi klausīties labu mūziku. 

B.S.V.: Kādos muzikālos projektos tu šobrīd darbojies?

G.G.: Mans galvenais projekts šobrīd ir ar manu grupu “Jumis” un Imanta Kalniņa dziesmām. Mums augustā bija trīs projekti. Par tālāko labāk nestāstīšu, kamēr viss nav piepildījies, jo galvā mēs vēl dzīvojam pandēmijas apstākļos, daudz kas ir anulējies. Milzīgu paldies jāsaka manām kolēģēm Jolantai Barinskai un Diānai Jaunzemei-Portnajai, jo viņas lielā mērā saglāba manu flautista dzīvi. Vienā brīdī faktiski bija jāpārtrauc spēlēt – bija veselības problēmas. Un tieši tas bija laiks, kad Diāna piedāvāja nospēlēt koncertu Doma baznīcā. Tad viss atsākās. Un vēl Larisa Bulava – tās ir manas mīļākās ērģelnieces, kas manu flautista dzīvi pagarināja. Tas bija 2007. gads, kad es varēju beigt spēlēt. Gadu nodzīvojos pa slimnīcām. 

B.S.V.: Kā tev šķiet, ko būtu darījis, ja pamestu flautu?

G.G.: Laikam tā nevajadzēja notikt. Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt. Es vienkārši par to nedomāju. Parasti kosmoss saliek visu tā, kā vajag. 

B.S.V.: Tas tikai parāda, ka tev šobrīd jābūt šeit. 

G.G.: Citādi nevaru. Es nevaru iedomāties to brīdi. 

B.S.V.: Un tomēr, kā tu iedomājies pievērsties gida profesijai? 

G.G.: Tas bija triviāli banāli! Ar savu labāko draugu, kurš tagad ir firmas Baltic Vision īpašnieks, reiz braucām uz Jūrmalu un viņš man prasa – “negribi strādāt par gidu itāļu tūristiem?” Es saku – “bet man baigi sliktā tā itāļu valoda!” Viņš mudināja pamēģināt. Un es pamēģināju. Sūdzība pirmā, otrā, bet kaut kā ielauzos. Šobrīd man ir C2 līmenis, kad iesāku, bija A2 – tas laikam tiešām darbam neder. Tad es aizgāju uz Itāļu kultūras institūtu – pirmā bija itāļu valoda, otrā – franču, trešā – spāņu. Un tādā secībā iet arī manas zināšanas – franciski varu sazināties, klausīties, lasīt, teiksim – tāds sešinieks.
Covid-19 apstākļos grupu ir mazāk, bet es turpinu būt arī gids. Nekas nepazūd. Es daru visu ko un tā ir neliela problēma, jo mums ir tāda sabiedrība, kas vienmēr jautā – “kas tu esi?” Un ja es tagad pateikšu, ka es esmu mākslas zinātnieks, flautists, gids, viss – tātad multimākslinieks. Sabiedrībai šķiet, ka tas izklausās nenopietni. Bet man viss ir ar diplomiem – goda vārds.

B.S.V.: Kā jau mēs zinām, gan mūziķu, gan mākslinieku vide reizēm ir kaitnieciska – nereti tā komplektā ar netaktiskiem pasniedzējiem mūs savā veidā bojā un traumē. Kā sevi saārstēt pēc šīs pieredzes un saglabāt veselīgu pašvērtējumu par sevi un savu varēšanu kā profesionāli, tā dzīvē?

G.G.: Kā jau teicu, man ir grūti ar piedošanu un arī manā profesionālajā attīstībā bija pasniedzējs, kam nez vai varēšu piedot viņa radītās traumas manā dzīvē. Tika izdarīts savs ļaunais darbs, bet droši vien šī tikšanās un sadarbība manā dzīvē nebija nejaušība. Šo cilvēku esmu atlaidis, izdzēsis no visiem failiem.  

Droši vien neesmu sevi saārstējis. Ir labie periodi un ir sliktie. Es nebūšu tas, kurš teiks – “un visi dzīvoja ilgi un laimīgi!” Jā, tagad ir ļoti labs periods, tas velkas jau ļoti ilgi. Tieši tagad nāk rudens un barga ziema.. Es neesmu pašpārliecinātākais cilvēks. Bet tik, cik vienā augstskolā man bija traumu, tik otrā biju novērtēts. Es biju ļoti novērtēts. Bija respekts pret to, ko tu vari un ko tu dari. Jāatzīst, ka savos pirmajos darba gados pedagoģijā, nereti rīkojos kaitnieciski – identiski, kā izturējās pret mani.

B.S.V.: Ko tu novēli mums – mūzikas skolā paliekošajiem pedagogiem un audzēkņiem?

G.G.: Ko tu! Jūs visi esat tik talantīgi un zināt, kas ir kas. Ir noteikti jāidentificē problēmu loks, ka tu vari tīri nejauši laika gaitā pārvērsties par skolotāju, kuram puķes ir uz klavierēm. Kamēr mācies, tev nekas slikts nenotiks. Tu nogursi, tu spēlēsi, un tev ir savi plāni. Bet ja tev ir tikai darbs, skola un, piemēram, tu esi mamma... Tomēr ja tu identificē problēmu un darbojies daudz un dažādos virzienos – tu tikai attīstīsies. 

Audzēkņi vēl ir pārāk mazi, lai saprastu, ko es viņiem vēlu. Bija audzēkņi – viens konkrēts – kas man ir nodarījis lielas sāpes. Tas bija jau faktiski pieaudzis cilvēks, kurš izturējās ļoti kaitnieciski un toksiski. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc gribēju attālināties no šī brīža, no darba mūzikas skolā. Nepateicība. Audzēknis apzināti mani izsmēla, paņēma un nedeva pretī. Es ceru, ka dzīve visu iemācīs arī šai meitenei. Karma. Bet kopumā audzēkņiem vēlu, lai viss izdodas. Un vēlreiz pedagogiem: lai ir ne tik daudz labi audzēkņi, bet prātīgi viņi vecāki!  Ar audzēkņiem jūs tiksiet galā, ar tiem otriem parasti grūtāk.  Es esmu pateicīgs par šiem 25 gadiem Ķekavas Mūzikas skolā, jo tā ir manas dzīves daļa, kas nekur nepazudīs.